Irīnas stāsts

Jebkuram cilvēkam, kad viņš uzzin savu diagnozi… – vēzis?! Ak… viņam uz brīdi apstājas elpa. Vismaz man tā bija. Rokās es turēju atbildi pēc mammogrāfijas izmeklējuma, no kura divas rindkopas es nemaz nesapratu, un tikai beigu rindiņa, kā zibens, mani caurstrāvoja: “Turpmāko ārstēšanas plānu jāapspriež ar ārstu – onkologu…”   Man – ar onkologu?! Atceros, ka tajā brīdī biju pie loga un manas acis apstājās – tālumā, pie saulrietā. Laiks bija mierīgs, pievakare bez mākoņiem,  sārtojās  horizonts, ritēja dzīvi apliecionošš spilgts saules noriets. A dzīve taču neapstājās! … 

         “Man pašai tā arī neapstājās?!” – izlēmu es. Vajadzēja saņemties, lai atmestu bailes no diagnozes “vēzis” un ieslēgt prātu un gribu. Otro reizi es sevi “pierunāju” nebaidīties, kad par to stāstīju tuvākām draudzenēm. Es gribēju pārliecināt viņas, bet īstenībā – sevi pašu! Svarīgi to izrunāt ar ģimeni, lai dažāda vecuma radiņi paši nesaceļ lieku paniku! 

Vēlāk pierādījās, ka tādai nostājai ir reāls spēks, turklāt iekšējo pārliecību par sevi var psiholoģiski  stiprināt bezgalīgi. Piemēram, deju kustību terapijas nodarbībās (DKT), kuras vēlāk es mērķtiecīgi apmeklēju vairāku gadu garumā. 

Tomēr no sākuma gribu visiem apliecināt, ka krūts vezi var atklāt agrīni! Un to VAJAG atklāt agrīni! Manu diagnozi – ” infiltrējošais piena vadu vēzis, 1.-jā stadijā” apstiprināja pēc mamogrāfijas papildus krūts ultrasonogrāfijā (US). Toreiz man bija  49.gadi, es viena audzināju dēlu, kurš tad mācījās 11. klasē. Mani izglāba tikai vēža “noķeršana” sākumstadijā!

      Pirmās pazīmes 2-3 gadus pirms saslimšanas

Kā es pati sev šo atklāju? Pirmkārt, man tajā 2005. gada vasarā radās aizdomas, kāpēc man sāk zust spēki, mazinās darba ātrums, pat bremzējās manas gaitas temps. Vēl agrāk, kā atminos, man konstatēja pazeminātu hemoglobūnu – tikai 7 vienības, a normai bija jābūt no 11-13 vienībām., t.i. man bija izteikta dzelzs anēmija (dzelzs trūkums organismā). Kaut pati dzelzs anēmija toreiz tika izārstēja divu mēnešu laikā (lietojot dzelzs ekstraktu),  tā tomēr negatīvi iespaidoja manu veselību. Vēl novērojums: pirms 2 gadiem vizītē pie ginekologa daktere konstatēja man tumšus izdalījumus no viena krūšu galiņa.  No kreisās krūts. Kāpēc no kreisās? To es sapratu krietni vēlāk: smagākas somas es vienmēr liku uz kreisā pleca, ar to traucējot limfas atteci no kreisās krūts un kreisās paduses.  Dārgās meitenes, izrādās, tikai 2 kg smago somu mēs drīkstam nest rokās, vai uz pleca! Ne smagāk! 

      Atgriežamies pie manas agrīnās diagnostikas. Tātad – nemotivētajs nogurums bija svarīgākā mana sūdzība, ar kuru es gāju pie ģimenes ārsta. Un es visu mūžu būšu pateicīga viņam par striktu secinājumu – ejiet uz mamogrāfiju! Tad nu pēc diviem gaidīšanas mēnešiem ar ģimenes ārsta norīkojumu  (par pacienta iemaksu – tad bija 1 lats!) es tiku uz mamogrāfijas izmeklējumu medicīnas centrā Rīgā, Grebeņščikova ielā. Atbildi pēc mamogrāfijas es saņēmu 2005.gada novembrī, un starp citu jau 2006. gada 16. februārī Latvijas Onkoloģijas centrā ( LOC) man veica krūts operāciju – kvadrantektomiju ( 25% krūts audu un dažu limfmezglu izņemšanu ar pašas krūts saglabāšanu!). Bet pēc operācijas nan vairs nebija jādomā ne par krūts aizvietotāju – protēzi, ne par krūts rekonstrukciju, jo manu krūti saglabāja! Šobrīt krūts ķirurģijās praksē jau vairāk par 60 % ir  tieši saglabājošās krūs operācijas. 

  Problēma – vai iespējams ātri iziet visus pirmsoperācijas izmeklējumus? 

 No brīža, kad ir apstiprināta diagnoze vezis, līdz operācijas dienai pašam pacientam ir niepieciešams ātri  no 10 – 14 dienu laikā iziet vairākus papildus ( man bija 7) izmeklējumus. Uz nodaļu pie ķirurga bija jāierodās jau ar gatavām atbildēm. Ambulatori to izdarīt 2006. gadā  bija pavisam neiespējams. Laiks ir ierobežots, ko nu? Izlēmu lūgt savu ģimenes ārstu uzrakstīt man norīkojumu uz kādu no slimnīcām, kur līdzīgi dienas stacionāram verētu nedēļas laikā tikt galā ar visām analīziem un izmeklējumiem. Jāpiezīmē tikai, ka te man ārkārtīgi palīdzēja – ar onkologa roku uzrakstīts un parakstīts  visu izmeklējumu sarakts! Tas iespaidoja gan manu ģimenes ārstu, gan slimnīcas nodaļas vadītāju, kurš paņēma mani stacionāra nodaļā. Piecu dienu laikā man rokā bija visas atbildes, turklāt nakšņot man atļāva ne slimnīcā, bet mājās! Paldies viņiem!

    Tas vēl nav viss, kāpēc ir vērts agrīni atklāt šo diagnozi!

         Jūs saglabāsiet savus matus, ja atklāsiet vēzi  “0”, vai “1.” stadijā! 

Pēc operācijas sākās mans 6 mēnešu medikamentozais ārstēšanas etaps – t.s. ķimijas terapija. Katrs  pacients to panes individuāli, un pārsvarā pēc 1.-2. ķīmijām pacientēm sāk izkrist mati. Mans gadījums apgāza šo likumu: manas zāles, ko man pilināja no sistēmas, bija tik saudzējošas, ka  es savus matus saglabāju! Un pat jūtos pēc dažām “ķīmijām” pietiekoši labi, lai varēju atteikties no slimības lapas. Jo kā vientuļai mātei, kas pati audzina bērnu, katrs nopelnītais lats bija ļoti svarīgs!

    Agrīnā stadija dod iespēju atteikties arī no staru terapijas!

Modernā staru terapijas aparatūra tagad ļauj apstarot izoperetās veža vietas ļoti precīzi. Tomēr manā gadījumā – 2006. gadā, pacientes vēl bija noraizējušās par citu organisma orgānu bojāšanu apstarošanas laikā. Bija gadījumi, kad starošanas vietā “uzkrājās” un radās ādas apdegumi. Tāpēc ir saprotams mans prieks, kad staru terapeite pēc manas slimības gaitas izpētes atļava man pašai izvēlēties – vai iziet, vai neiziet staru terapiju. Nešaubīgi es izvēlējos atteikties! Bija tikai viens nosacījums – turpmāk regulāri veikt krūts pārbaudes.  

  Par invaliditātes pensiju

Uzzinot par savu diagnozi -vēzis! – es izjutu lielu uztraukumu no tā, ka vairs nevarēšu strādāt divos darbos, nevarēšu par visu samaksāt, un kurš tagad pelnīs naudu ģimenei? Mans dēls tad mācījās 11. klasē. Ea arī sapratu, ka man vajadzēs pilnvērtīgi ārstēties, lai pilnībā izārstetos,  lai es ilgāk varētu paliktu mamma savam dēlam, bet nākotnē – vecmamma mazbērniem… 

    Kā es rīkojos? Es izlēmu turpināt strādāt, un paralēli nekavējoties pieprasīt invaliditātes pabalstu ( to uz laiku piešķir vēža pacientiem).  Lai būtu iespēja ārstēties, paliku strādāt tikai vienā darbā.  Kvalificējos, kā strādājošā invalīde. Tas ir iespējams. Un, – kas ir nemazsvarīgāk! – tajā gadā es varēju bez stresa par braukšanas biļešu dārdzību izbraukāt Onkocentru, kur turpināju ārsteties, jo otrās grupas invalīdiem sabiedriskais transports bija par brīvu! 

     Pēc gada invaliditāti pārskatīja, un to samazināja uz 3. grupu, diemžēl, jau bez atlaidēm sabiedriskajā transportā.  Bet veselu gadu es ar 2.-ro invaliditātes grupu mierīgi ārstējos!  

  Ceru, ka VDEAK arī turpmāk vēža pacientu invaliditātes piešķiršanas jautājumu izskatīs individuāli,  izprotot katra cilvēka, katras mammas situāciju. 

Citi jaunumi

  • Silvijas stāsts

    Silvijas* stāsts par smago slimību Vienā no kārtējām ķīmijas terapijas procedūrām, ienākot procedūru telpā, kur jau atradāsdaži pacienti, es sāku ar dusmām sūdzēties, ka 8 gadus katru mēnesi eju uz ķīmijām, kamani tās jau ir nomocījušas un es to vairs nespēju izturēt! … Tad kāds vīrietis pārliecinošiman iebilda tā: “Es jau 25 gadus eju uz […]

    Lasīt pilnu rakstu
  • Irīnas stāsts

    Jebkuram cilvēkam, kad viņš uzzin savu diagnozi… – vēzis?! Ak… viņam uz brīdi apstājas elpa. Vismaz man tā bija. Rokās es turēju atbildi pēc mammogrāfijas izmeklējuma, no kura divas rindkopas es nemaz nesapratu, un tikai beigu rindiņa, kā zibens, mani caurstrāvoja: “Turpmāko ārstēšanas plānu jāapspriež ar ārstu – onkologu…”   Man – ar onkologu?! Atceros, […]

    Lasīt pilnu rakstu
  • Viktorijas dienasgrāmata

    Dienasgrāmata par manu krūts vēža ārstēšanu. Viktorijas stāsts Viss ir sācies 2022. gada aprīlī 21.aprīlī – ikgadējā plānveida vizīte mana ginekoloģe pēc krūšu apskates izrakstīja mannosūtījumu uz krūšu ultrasonogrāfiju un stingri ieteica šo izmeklējumu neatlikt. Laineaizmirstu pierakstīties, kā pagājušgad. Uzreiz devos uz VC4 medicīnas centru unpieteicos ultrasonogrāfijai – par laimi, bija pieraksts uz nākamo dienu. […]

    Lasīt pilnu rakstu